PIENEŅPŪKAS ♥

Es rītdien aizmirsīšu atvērt acis. Un dzīvošu tumsā tikai ar...

Tue, 30 Apr 2013 12:24:49 -0400

Es rītdien aizmirsīšu atvērt acis.

Un dzīvošu tumsā tikai ar skaņu.

Meklēšu Tevi tāpat vien. Caur sevi.

Atradīšu sāļā pilienā, kur jūra viļņo un šalc. Sāļa.

Kāds nemiers par dzīvi. Un Tevi.

Pasteidzies! Bet nepieskaries.

Laiks kā lietus no debesīm krīt.

Sasitas un vairs nesadzīst.

Šķiet, es rītdien patiešām aizmirsīšu atvērt acis.

Tās sarunas naksnīgi skaistās, kad apkārt viss cits kļūst lieks. Un manas acis zaļās aiztur elpu un...

Thu, 04 Apr 2013 09:00:00 -0400

Tās sarunas naksnīgi skaistās, kad apkārt viss cits kļūst lieks.

Un manas acis zaļās aiztur elpu un veras ciet.

Vienmēr aiz tumsas slēpjas tas mūsu skūpsts.

Kā nebijis, kā noslēpums un klusums.

Klusums starp Tevi un mani.

Kā ilūzijas smalkas.

Un tas reizēm sāp.

Bet man to vajag. Vajag kā elpot.

Viss bija pasacīts.

Jau sen.

Tomēr izbārstīts, sajaukts un ne līdz galam saprotams.

Kad aizveru acis, es Tevi atceros. Kā to skatienu… tovakar.

Es Tevi dzirdu. Kā ritmu. Kā melodiju. Kā pieskārienu… ar skaņu.

Un pēkšņi aizlido tauriņš.

Pirmais šopavasar.

Liels, raibs un mans.

Bet Tu saki, ka tam salst.

Es negribu, lai ar to viss beidzas.

Ne šopavasar…

Viņa ienāca istabā un izslēdza salīdzinoši blāvo gaismu, lai...

Fri, 02 Nov 2012 04:23:00 -0400

Viņa ienāca istabā un izslēdza salīdzinoši blāvo gaismu, lai ļautu mēnesim pilnīgu vaļu. Istaba pielieta ar naksnīgu, bet skaistu tumsu un viņas nebeidzamajām, tūkstošreiz sapņotajām vēlmēm. Vēlmēm pārbraukt ar roku pār Tavu muguru un pieglausties tik cieši blakus Tavam augumam, lai uztraukumam nebūtu vietas. Šķiet, ka viņa nebīstas būt līdz nelabumam atklāta savās domās un reizēm darbos, tāpēc ielien pie Tevis gultā. Tu sakusties. Pavisam nedaudz. It kā ietrīcies. It kā smejies. Viņa satver Tavu spēcīgo roku un pēkšņi liekas, ka pasaule negriežas. Nav laika un telpas. Nav robežu un nedrīkstēšanas. Tikai viņa, Tu un klusums. Un tad viņa skūpsta Tavas lūpas. Skūpsta un saprot, ka ļaujies, kaut gan teici, ka nedrīkst. Varbūt ir pārāk tumšs, varbūt tu viņu ienīsti, varbūt vēlies. Nakts vidus. Varbūt! Tad Tu aizmiedz viņai blakus. Nav iespējams nesmaidīt, vērojot kā Tu guli. Patiešām! Tavs augums. Tava smarža. Viņa pārvar vēlmi Tev atkal un atkal pieskarties, lai nepamodinātu. Bet Tu sakusties. Šķiet, nojaut, ka viņa Tevi nedaudz vēro. Tu viņai liecies sargājams un bezgalīgi vajadzīgs. Tagad! Un viņai atkal gribas Tevi noskūpstīt, bet, nē, ir jāguļ. Un viņai gribas Tevi noglāstīt un būt tuvu blakus. Un turēt pie rokas. Un justies tik īpaši. Tu miegā uzliec roku uz viņas muguras un pieglaudies. Bet viņa nenoturas un ar lūpām pieskaras tavam vaigam, bet Tu guli. Šķiet, viņa varētu tā mūžīgi. Un šķiet, ka Tev viņa jāpaņem aiz rokas un jāatgādina kā tas ir – ļauties.

Photo

Sun, 14 Oct 2012 03:18:23 -0400

Sēdēt un skatīties augusta debesīs kā sasodīti ātri krīt...

Wed, 15 Aug 2012 05:22:48 -0400

Sēdēt un skatīties augusta debesīs kā sasodīti ātri krīt zvaigznes. Vēlēties un vēlēties bez mitas. Un beigās attapties, ka vienu un to pašu. Jau daudzreiz. Elpot dzestro nakts gaisu un pamazām atvadīties no basām kājām, jo sāk salt. Saprast, ka neviens jau priekšā nepateiks, kad pietiek. Pašai iemācīties apstāties, kad nedrīkst tālāk iet. Nedrīkst! Bet nesanāk. Pagaidām. Vējā izkaisīti visi mani šodienas vārdi. Lido un lido bez mitas. Bez mērķa un nodoma. Jā, pati vien tos izbēru. Pļavā. Stārķi mācās lidot un es gribu aizlidot kopā ar tiem. Tālu. Tālāk par manām domām. Vismaz šodien. Bet tagad tās vēl staigā uz galējām robežām, kuras bail reiz lauzt. Galvenais nepazaudēt krāsas. Nedrīkst domām ļaut kļūt melnbaltām. Tad sāpēs. Drīkst jau tikai vienreiz šeit stāt. Un visiem vienalga, ka man gribas palikt. Un sajūtas tur iekšā atkal raksta. Raksta par sākumu. Tur, kur zvaigznes nekrīt laikam ir vieglāk. Nav jāvēlas. Ne reizi. Mani soļi uz zemes vieni. Klusi un skaļi. Patiesībā nemaz neesoši. Es neesmu šeit. Paralēlā pasaulē. Tur Tevi es turu cieši. Tomēr savā pasaulē ir grūti. Nav neviena, kas varētu pieturēt, jo Tu šeit esi viens. Skrien un skrien pret sienu, bet ārā netiec. Nekas jau nav apsolīts. Debesis ir pieradinājušas saulrietu un tas paklausīgi vakaros noriet. Nepretojas, nekliedz, neplēš, bet paklausa. Interesanti, cilvēks tā var arī otra cilvēka sirdi pieradināt? Tik sasodīti sāpīgi aizbēg laiks, kas man reiz dots. Vēlos skriet tik ilgi tam pakaļ, līdz kļūst grūti elpot, tad domām nav manī vietas. Nekad nenoķert. Laiks tomēr ir bezgalīgs, bet tik ļoti mums visiem ierobežots. Rīts jau vienmēr piedzimst tīrs, bet mēs paši ar netīrām kājām pa to ejam. Kad naktī vēji pūš aiz loga, negribas gulēt. Klausīties. Tikai un vienīgi klausīties kā rīts gatavojas no jauna atkal būt tīrs. Atkal ļaut visu sabojāt. Un vakars piedod. Bija daudz, bet tagad tukšums. Ābolu smarža. Rimusi vasaras ziedēšana. Un man jāļauj iet! Tev. Vēl tikai zīmēt smiltīs tos pāris vārdus, kurus es nemāku pateikt. Un necenšos iemācīties. Es par Tevi nezinu neko iepriekš. Tāpēc man tik interesanti. Tik vajadzīgi. Elpot rītdienu. Un doma atkal rit aiz domas. Tas viss mans. Katrs mēs pa vienam zvaigznēs lūkojamies. Un tomēr vēlamies. Jau daudzreiz – vienu un to pašu.

Es maigi pieglaustos savai zemei un nekad, nekad vairs neceltos,...

Tue, 19 Jun 2012 16:43:00 -0400

Es maigi pieglaustos savai zemei un nekad, nekad vairs neceltos, ja zinātu, ka dzirdēšu Tavus steidzīgos sirdspukstus. Tā viegli un melodiski. Bet nedzirdu ne nieka un zinu, ka nemaz nav jēgas pieglausties, jo nekad arī nedzirdēšu Tavas sirds dziesmu. Vairs. Es sēžu pļavā un reizēm gaidu Tevi. Reizēm ilgojos par daudz. Un šķiet, ka pārāk maz par Tevi atceros. Reizēm. Tikai Tu nenāc un mani neapmīļo. Tas sāp. Es nezinu kā būtu vieglāk. Varbūt ļauties vējam un baudai. Izkaisīt atmiņas gaisā, lai vējš nes. Nes tālu. Un sākt visu no jauna. Saņemties. Bet, nē, jākaltē piparmētras tējai. Lai smaržo visa māja. Tu arī jutīsi. Un dzirdēsi. Un redzēsi. Jo Tu esi šeit. Jo tā ir Tava māja. Ja kādreiz paliek mazliet par daudz skumji, tad uzlieku labo roku uz sirds un zinu, ka vienmēr būsi tur. Būsi ar mani. Diena zem pasaules sirdspukstiem turas. Jā, elpot ir vieglāk, ja zini.. ka kāds no augšas uz Tevi raugās. Tēt, daudz laimes dzimšanas dienā!

Pasaules mala

Tue, 12 Jun 2012 18:10:00 -0400

Sapnī pasaule bija tāda kā papīra lapa. Tikai liela. Ar četrām malām. Un pie vienas no tām es stāvēju. Stāvēju malas un izvēles priekšā. Lekt, nelekt? Lekt, nelekt? Es stāvēju un jutu kā smaržo tukšums. Un likās, ka iekšā mazliet sāp vēl tas, kas palicis. Prātā domu nekādu. Tikai – lekt, nelekt. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos uz visu, kas bija. Bija skaists un bija mans. Paskatītos uz savu dzīvi. Un tur stāvēji Tu. Neko neteici, nesniedzi roku un nežēloji. Vienkārši stāvēji. Un es stāvēju. Un zini - nenolēcu. Tu nenāci man klāt un es arī negāju pie Tevis. Mēs tikai stāvējām viens otram pretī pasaules malā un klusējām. Bija sajūta, ka pulkstenim izņemta baterija un laiks stāv ar mums. Un sajūta, ka sen jau izdzisusi uguns ugunskurā. Tāpat kā viss pārējais, kas bija. Vēl aizvakar. Un vakar. Un tikko. Bija. Cik smagi skan vārds – bija. Un kam ir jānotiek lai būtu tā, ka bija nevis ir. Es kādreiz gribētu nebūt. Ne šodien, ne rīt, bet kādreiz. Tālu. Es varētu nebūt tad, kad vairs nevarētu aizvērt acis. Tad, kad tajās būtu par daudz. Bet tagad es varu aizvērt. Mierīgi. Aizvērt un redzēt to kā man nav. To, kas man trūkst. Atliek vien svinēt sākumu un beigas. Alkt Tavu mīļumu. Un neiegūt. Laiks iet ar saviem soļiem. Ir grūti pielāgoties. Sev. Es eju, eju laikam līdzi. Pati vairs nezinu kur, bet eju. Vienīgi zinu kāpēc. Dvēseli atpūtināt. Lai nozog no manis uz dienu vai divām. Lai pārkrāso un uzsien kādu banti. Baltu. Tīru. Un mazu. Banti. Kur man tā dvēsele vispār ir? Reizēm gribētos viņu piesiet. Lai stāv – uz vietas. Katram savas vērtības. Dvēselei – brīvība. Gribās Tevi pasaukt. Bet tā – bez vārdiem. Šovakar. Nozagtā rītā spēlēties. Kāpēc viss, ko man gribētos noķert un paturēt, ir neredzams? Un visi kā labpatīk tirgojas manā sirds laukumā. Kāpēc? Laiks apstājas tikai dejā un tikai pasaules malā. Varbūt tomēr vajadzēja lēkt?

Puķes vāzē vairs neelpo. Un dzīve tiešām ir spēle. Spēlēju un...

Sun, 10 Jun 2012 11:04:57 -0400

Puķes vāzē vairs neelpo. Un dzīve tiešām ir spēle. Spēlēju un spēlēju bez brīvdienām. Tad aizķeros dzīves sīkumā un uz brīdi apstājos, lai domātu par to, kāpēc dzīve visiem sākas vienādi – ar kliedzienu. Sākas un beidzas vienādi, tomēr viss pārējais galīgi nevienādi. Interesanti. Staigāju pāri izkusušiem sniegavīriem. Un kopā ar tiem izkusuši sapņi. Arī tiem pāri es staigāju. Šodien. Un vispār, cik maksā asaras? Ar pāris smaidiem šovakar pietiktu, ja? Viens nepareizs solis un atpakaļceļa vairs nav. Un nebūs. Jo dzīvē jau viss tikai tā – garāmejot. Es negribēju, bet vajadzēja. Vajadzēja šodien kaut kam mirt. Iedomājies, es vēl joprojām esmu es pati. Ja ir mazliet skumji, tad vējš samīļo. Vienmēr. Un lai viss paliek tā – līdz galam neredzēts un neizjusts. Interesanti, kā smaržo mākoņi? Cik daudz manī vēl ir vietas? Un kad beidzot sāks spēlēt sienāži? Negribas vairs nenieka skatīties. Gribās tikai klausīties. Klausīties un dzīvot. Ilgi klausīties. Ved mani jebkur citur, jo neauglīga tā sapņu smilts. Bet pēc laika atpakaļ. Tiešām. Puķes vāzē vairs neelpo.

Kārlis Kazāks - Nāc, nāc saule Man jābūt aklam, lai nomirtu tik...

Tue, 05 Jun 2012 14:47:00 -0400

Kārlis Kazāks - Nāc, nāc saule

Man jābūt aklam, lai nomirtu tik skaistās rokās.
Man jābūt mēmam, lai aizietu visu nepasakot.
Man jābūt kurlam, lai nomirtu, kad balss Tava vēl skan.
Man jābūt Dievam, lai vēlreiz varētu te atgriezties.
Nāc, nāc, saule, sadedzini, ja zini,
ka man nav vairs kam kust.
Nāc, nāc, nakts ņem mani tikai,
ja zini, ka man nav vairs kam just.
Es neaizeju, es tikai par ūdeni Tevī pārvēršos.
Es neaizeju, es par zvaigzni dienā pārvēršos.

Pārāk uzrunā šī dziesma.

Nakts ir skaista.

Mon, 04 Jun 2012 03:47:00 -0400

Sēžu un skatos kā smilšu pulkstenī tek smiltis. Pēc laika apgriežu otrādi un skatos kā tek atpakaļ. Tad atkal apriežu un skatos. Tad jau savu dzīvi grozu līdzi. Kājām gaisā, tad normāli, tad atkal kājām gaisā. Un negribas vairs griezt atpakaļ. Lai ir tā - kājām gaisā. Varbūt ir tā, ka es esmu šajā laika pusē. Bet varbūt ir tā, ka manis šeit nemaz patiesībā nav. Šovakar mani pirkstgali uz brīdi viegli skar rūpju pilno zemi. Un tad vairs neskar, jo viss lido kopā ar taureņiem vēderā. Un atlido kaut kas neparasts. Tikai domas saved kopā un šķir mani no Tevis. Es nezināju, ka šovakar apmaldīties domās ir tik patiesi viegli. Atkal parādās pasaules skaistākās gleznas. Gleznas bez rāmjiem, muzejiem, mantiskas vērtības un mūžības. Dabas mirkļa gleznas, kas aiziet, kad vēlas un drīkst vairs nenākt. Tāpat vien. Viegli. Dziest diena pie horizonta ar košām krāsām. Uz mirki ir tā, ka saulriets zīmē manī smaidu. Tumsa. Vēl nedaudz atspīd jūlija mākoņi. Vēl lido ilūzijas, sapņi un vēlmes. Lido virs manis, zem manis un caur mani. Iepinās matos un iekārtojas plaukstās. Simtiem smaržu pārvēršas vienā reibinošā – nakts smaržā. Un tad es saprotu, ka nakts ir patiesi skaista. Es skrienu dienai līdzi, skrienu kopā ar citiem, bet naktī ir apbrīnojami viegli pazust. Pazust vienai. Viss parastais kļūst neierobežoti neparasts. Ikdiena aizskrien tālu, tālu. Aiz horizonta. Nākotnē un mazliet pagātnē steidzīgi jaucas tagadne. Pieskārieni. Klusums. Nakts dziesma. Melodija. Un es viena dejoju savā magoņu uguns kleitā ar nakti. Viena deja. Viena nakts un vieni smiekli. Zieds droši paslēpj savu smaržu līdz nākamajam rītam ziedlapās, it kā sargādams ko neaprakstāmi vērtīgu. Tāpat es paslēpju vārdus sevī. Un paslēptu arī Tevi. Rīt. Varbūt rīt. Mazliet grauž šie nepateiktie vārdi. Tikai mazliet ir liegts. Bet varbūt tomēr par daudz, lai būtu patiesi viegli. Katrs mirklis ar acīm ciet aizved tālu, tālu. Tikai viens vārds – Tu. Gribās sadoties rokās un griezties uz apli kā bērnībā tik ilgi, kamēr abi būsim bez prāta. Es Tevis dēļ un Tu manis. Apkārt brūk galaktikas, pasaules, sapņi, sienas, telpas. Līst iedvesmas trauki un plīst sasietās pagātnes domas un rētas. Bet nesāp. Nemaz. Jo jūtu kā iekšā dzimst maziņš nemiers. Visapkārt virmo nakts smarža. Liekas, ka pazūd dienas, stundas un ar krītiņiem uz asfalta uzzīmētie principi. Aizmistas sīkumi. Pilnmēness ezerā zīmē sev zeltainu pasaku ceļu. Es gaidu, kamēr kritīs zvaigzne, jo šovakar ir ko vēlēties. Tiešām ir. Bet nekrīt. Nekas. Nekā jau nepietrūkst, tikai mazliet nepietiek…

Šovakar. Līst. Lietus.

Wed, 30 May 2012 14:35:00 -0400

Šovakar ūdens dejo. Robežu kleitās. Griežas bez mitas uz mana loga. Šļakstās. Dejo bez mēģinājumiem un iestudētiem soļiem. Mūzika. Lietus klavieres spēlē. Ritmiski krīt uz mana redzesloka pusi, sitās pret lietām, domām un vārdiem, bet tomēr mērķtiecīgi dodas uz leju. Laikam sāpīgi, ka dota tikai viena deja. Sākumā droši vien vesela mūžība dabiski jākrīt no liela augstuma un, tikai ieraugot zemi, jāsāk dejot. Cik maz mēs, cilvēki, īstenībā no tās brīvības dejas redzam. Tikai pāris pēdējās sekundes pirms sastapšanās ar to, ko mēs saucam par zemi zem kājām. Bet ja es mazliet lidoju? Tad man nav zemes zem kājām?

Sajūta, ka zemeslode sāk rauties mazāka un mazāka. Lai raujas! Jā! Lai raujas! Sajūta, ka nepieciešams iet ar vien mazāk, lai atrastu to robežu, kurai jāpārkāpj pāri. Es speru vienu soli uz priekšu Tev pretī. Tu arī. Tā droši. Es pārkāpju pāri bailēm, sekundēm un lietus dejām. Es pārkāpju pāri sev un eju. Uz priekšu. Un tad es apstājos un klausos. Ieklausos. Sirds augšējā kreisajā stūrīti es dzirdu soļus. Es dzirdu! Un pasaule sāk vēl vairāk un ātrāk, ātrāk, ātrāk rauties. Elpot. Nedrīkst aizmirst elpot. Sapņiem robežas izgaist bez pēdām. Šeit vajag mazliet apstāties. Apstāties un skatīties kā Tu ej ar iedvesmu plaukstās. Melodijā un brīnumos ietērpties. Šovakar.

Gribās lai saplaisā debesis virs manis. Gribās, lai no plaisām saule laistās. Debesis lai paliek zilas. Un man ir otas. Un krāsas. Un kāpnes. Kāds laikam atnesis man uz mājām sapņos sapinušos šodienas vēju. Nolicis uz sliekšņa un pats aizbēdzis bez pēdām. Es gribu Tev vēstules ar sirdi rakstīt un caur mākoņiem sūtīt. Mans vējš saka, ka sūtīs. Mākoņos ietīs un pūtīs. Pie Tevis. Mazliet. Palaid mani no savām plaukstām. Palaid kā tauriņu pļavā.

Šovakar man vienalga, ka laiks bez mitas skrien un skrien. Es neskrienu. Es stāvu un skatos. Līst. Lai līst!

Man diena šodien dāvina mākoņiem pilnas sekundes. No ābelēm...

Sun, 27 May 2012 14:43:00 -0400

Man diena šodien dāvina mākoņiem pilnas sekundes. No ābelēm birst pirmais pavasara sniegs. Aizkavējušies pumpuri nemitīgi plīst uz laimi līdzīgi kā trauki krītot no neveiklām rokām. Gulēšana ar basām kājām pļavā un vēlme aizvērt acis, lai mazliet iztēlotos sevi Tev blakus. Mākoņos sapinušās domas. Domās Tu. Lido garām taureņi it kā bēgot no pieneņpūkām un dzīves. Tā nebēdnīgi. Un tad es attopos, ka arī manī iekšā lido. Nemitīgi lido. Ir viegli. Samīļot. Man vajag Tevi samīļot. Es negribu, lai ceriņi smaržo tikai caur stiklu un sirdis kopā pukst tikai caur stiklu. Gribu pastiepties uz pirkstgaliem un pieglausties. Jā. Tagad.

Photo

Sun, 27 May 2012 12:56:16 -0400

Reits

Thu, 24 May 2012 15:00:28 -0400

Pazamūstūs nu reita
Apkuort vyss tik kluss,
Ustobys tik buolys,
Pat spūguļs šķīt tik tukšs.

Reits,reits,reits
Munā dvāsaļī namiteigīs spiets.
Reits,reits,reits
Sekoi maņ vīnmār ļeidz.

Pazaverūs uorā pa lūgu
Vīntuļys pļovys tī pat raudj,
Pīņiņis pi sauļis tuvoik snīdzas,
I nagryb raudoit maņ ļautj.

Reits,reits,reits
Munā dvāsaļī namiteigīs spiets
Reits,reits,reits
Sekoi maņ vīnmār ļeidz

Pazaskotūs pīļītojos paļķāsj
I tī atspulgs acīs speid,
Putekļi iz ceļā jaucās
I tai otkol bīs reit…

Reits,reits,reits
Munā dvāsaļī namiteigīs spiets
Reits,reits,reits
Sekoi maņ vīnmār ļeidz

/Edijs Rancāns/

Photo

Tue, 22 May 2012 04:00:34 -0400

Balto ceriņu reibinošā smarža pagalmā jau no paša rīta, domas...

Mon, 21 May 2012 15:35:00 -0400

Balto ceriņu reibinošā smarža pagalmā jau no paša rīta, domas par Tevi, kas neapstādināmos karuseļos griežas un griežas bez jebkādas mitas. Prāts, kas meklē pirmo pakāpienu uz ezerā viegli peldošo Laimes salu. Tad atkal viss kā ar vēju aizsteidzas, mazliet norismst un gaida. Nāk vārdi.

“Tu liki man pasmaidīt!”

Un pēkšņi viss griežas ar dubultu sparu. Un prātā tikai viens.
Jūtu, ka šodien atkal atgriežas taureņi vēderā, varavīksnes krāsas acīs, nemierīgie sirdspuksti krūtīs, mūzika iedvesmas telpās un viss pārējais.
Jā, tukšumu strauji pilda doma pēc domas un karuseļu reibums.

Tu. Mani. Iedvesmo.

"Tik grūti tie brīži, kad nesagatavojies izej ārā no savas iedomu pasaules. Stāvi malā un nesaproti..."

Sun, 20 May 2012 14:38:00 -0400

“Tik grūti tie brīži, kad nesagatavojies izej ārā no savas iedomu pasaules. Stāvi malā un nesaproti vai vienkārši sāp, vai pat ļoti sāp. Es Tev palīdzu, reizēm mazliet pieturu, bet.. Tu? Gribās atstāt laiku aiz putekļainas sienas un paņemt tikai vienu sirdi vēl līdzi. Nav šoreiz mūsu sākumam laika. Nav horizonta, pakāpienu. Pat tukšuma nav. Nekā vairs nav, jo Tava atbalsta nav. Dzīvot pasaulē bez laika būtu labi. Vai ne? Tad es lēkātu ar lecaumauklu pāri saullēktiem. Skrietos ar rītiem un runātos ar vakariem bez steigas. Nepārtraukti. Es beidzot nedomātu vai paspēšu Tev piedot līdz galam. Tā būtu labi. Tā man būtu viegli! Bet tagad attopos, ka dzīvoju krāsainā gleznā, kur acis šovakar man tukšas. Tu arī dzīvo šajā gleznā, tikai Tev acis pilnas ar mirdzošo prieku. Lūdzu, paskaties, ieraugi, ka manas ir tukšas un pieturi. Lūdzu! Ellišķīgi sāpīga tā sajūta, kad iekšā sāp, kaut gan nevajadzētu. Gribu zīmēt Tevi sevī labu, bet šoreiz namāku.”

- Tu nepieturi, un tas sāp!

Cik labi tā, kad īsti nekā mums vēl nav… Taureņiem vēderā...

Sat, 19 May 2012 16:48:00 -0400

Cik labi tā, kad īsti nekā mums vēl nav…

Taureņiem vēderā viegli piebārstīta maza diena.

Es smejos!

Es gribu pamosties no rīta Tev blakus bez vārdiem. Iztecējušas...

Sun, 06 May 2012 04:42:00 -0400

Es gribu pamosties no rīta Tev blakus bez vārdiem. Iztecējušas akvarēļu krāsas sirdī. Man vajag telpu ar tukšām sienām. Tur mīlestība varēs magones zīmēt. Es negribu paslēpes spēlēt, bet tikai muļķīgi smaidīt un justies pārāk labi. Pietiek sev aizliegt. Vajag piepildīt pasauli ar neprātīgām dejām. Piedzīvot to sajūtu, kad viss ir mazliet otrādi. Taureņi brīvībā. Tumsa satiek gaismu pie horizonta. Saule pieskaras ar vienu staru pie manas plaukstas un debesis lido tālumā. Zied ķirši un es šodien satieku Tevi. Liekas, ka ezera krasts slīd prom, jo nav man tās zemes zem kājām. Nav prāta. Nav! Un domāju, ka tuvākajā laikā arī nebūs. Ja vien…

Dzied savu nebeidzamo dziesmu smilšu pulkstenis un sāk visapkārt...

Thu, 03 May 2012 16:30:10 -0400

Dzied savu nebeidzamo dziesmu smilšu pulkstenis un sāk visapkārt kūkot dzeguzes, griežas sekundes un diena nepaklausīgi skrien pēc dienas. Mākoņi virs manas galvas mazliet nepieklājīgi grūstās un nepārtraukti dejo. Tie dejo no ziemeļiem uz dienvidiem. Tad sākas jauna dziesma, jauna diena un tad jau no dienvidiem atpakaļ uz ziemeļiem. Austrumiem. Rietumiem. Uz priekšu un atpakaļ. Taurenis jau atklājis jaunus horizontus un vertikāles, kur un kā dzīvot mazliet labāk. Maijvaboles jau trešo dienu pēc kārtas svin iespēju būt brīvām. Būrīšos gaidāmi čiepstoši, sargājami un ļoti gaidīti ģimenes pieaugumi. Zāle aktīvi apgūst vēja pasniegtās privātstundas. Pasaule griežas! Kustība. Skaņa. Smarža. Bet kāpēc mums viss stāv uz vietas?