April 2013
2 posts
Tās sarunas naksnīgi skaistās, kad apkārt viss cits kļūst lieks.
Un manas acis zaļās aiztur elpu un veras ciet.
Vienmēr aiz tumsas slēpjas tas mūsu skūpsts.
Kā nebijis, kā noslēpums un klusums.
Klusums starp Tevi un mani.
Kā ilūzijas smalkas.
Un tas reizēm sāp.
Bet man to vajag. Vajag kā elpot.
Viss bija pasacīts.
Jau sen.
Tomēr izbārstīts, sajaukts un ne līdz galam saprotams.
Kad aizveru acis,...
November 2012
1 post
October 2012
1 post
August 2012
1 post
June 2012
5 posts
Pasaules mala
Sapnī pasaule bija tāda kā papīra lapa. Tikai liela. Ar četrām malām. Un pie vienas no tām es stāvēju. Stāvēju malas un izvēles priekšā. Lekt, nelekt? Lekt, nelekt? Es stāvēju un jutu kā smaržo tukšums. Un likās, ka iekšā mazliet sāp vēl tas, kas palicis. Prātā domu nekādu. Tikai – lekt, nelekt. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos uz visu, kas bija. Bija skaists un bija mans. Paskatītos uz savu...
Nakts ir skaista.
Sēžu un skatos kā smilšu pulkstenī tek smiltis. Pēc laika apgriežu otrādi un skatos kā tek atpakaļ. Tad atkal apriežu un skatos. Tad jau savu dzīvi grozu līdzi. Kājām gaisā, tad normāli, tad atkal kājām gaisā. Un negribas vairs griezt atpakaļ. Lai ir tā - kājām gaisā. Varbūt ir tā, ka es esmu šajā laika pusē. Bet varbūt ir tā, ka manis šeit nemaz patiesībā nav. Šovakar mani pirkstgali uz brīdi...
May 2012
10 posts
Šovakar. Līst. Lietus.
Šovakar ūdens dejo. Robežu kleitās. Griežas bez mitas uz mana loga. Šļakstās. Dejo bez mēģinājumiem un iestudētiem soļiem. Mūzika. Lietus klavieres spēlē. Ritmiski krīt uz mana redzesloka pusi, sitās pret lietām, domām un vārdiem, bet tomēr mērķtiecīgi dodas uz leju. Laikam sāpīgi, ka dota tikai viena deja. Sākumā droši vien vesela mūžība dabiski jākrīt no liela augstuma un, tikai ieraugot zemi,...
Reits
Pazamūstūs nu reita Apkuort vyss tik kluss, Ustobys tik buolys, Pat spūguļs šķīt tik tukšs. Reits,reits,reits Munā dvāsaļī namiteigīs spiets. Reits,reits,reits Sekoi maņ vīnmār ļeidz. Pazaverūs uorā pa lūgu Vīntuļys pļovys tī pat raudj, Pīņiņis pi sauļis tuvoik snīdzas, I nagryb raudoit maņ ļautj. Reits,reits,reits Munā dvāsaļī namiteigīs spiets Reits,reits,reits Sekoi maņ vīnmār ļeidz Pazaskotūs...
“Tik grūti tie brīži, kad nesagatavojies izej ārā no savas iedomu pasaules. Stāvi...”
– Tu nepieturi, un tas sāp!
April 2012
3 posts
“Šodien sasieti mīlestības mākoņi. Robežas. Nedrīkstēšana. Bet sajūtas tik košas,...”
Bērnība
„Šo grāmatu lasīs pieaugušie un bērni, un tā gribētos novēlēt, lai ikviens no viņiem paņem no tās kādu domas sēkliņu sev, kas izaugot un uzplaukstot viņiem palīdzēs dzīvot.” Šie vārdi mani iedvesmoja pirmo reizi izlasīt šo grāmatu. Vēlāk arī otro. Pēc laiciņa trešo.
Šodien atkal uznāca nostaļģija, tāpēc uzmeklēju jau vairākas reizes lasīto, bet vienmēr tik mīļo Antuāna de Sent – Ekziperī grāmatu...
March 2012
3 posts
Šagad arī es piedalos "Domrakstu konkurss 2012"
Mana dzīve – uzdāvināts iespēju laiks.
Šobrīd pasaule smaržo pēc rīta, pēc nakts un pēc robežas starp tumsu un gaismu. Tik vilinoša un maiga ir šodienas vieglā un unikālā smarža. Es atveru acis, bet kāds cits savas aizver. Kad es savas aizveru, kāds cits tikai bailīgi un nedroši atver. Tā katru rītu mostas un iet gulēt apmēram 6 miljardi cilvēku. Mostos arī es, mostas Imants Ziedonis, bet ir arī...
February 2012
8 posts
Līdz gada sarkanākajai dienai mūs šķir tikai viena tumsas pilna nakts.
Šodien atkal prātā ienāk jautājums - kas tad īsti ir mīlestība?
Kāpēc mīlestību vienmēr saista, apzīmē ar sarkano krāsu?
Laikam tāpēc, ka cilvēka asinis ir sarkanas un cilvēks bez tām nespēj izdzīvot. Tad jau sanāk, ka cilvēks arī bez mīlestības nespēj. Mīlestība ir mūsu katra asinis. Tā ir mūsu dzīvība. Laikam arī brīvība,...
January 2012
9 posts
Tu.
Tā nepārvaramā kāre vakaros rakstīt Tev par visu un neko.
Tā vēlēšanās dzirdēt Tevi spēlējam klavieres un smejamies kaut uz mirkli, kuru varētu saķert plaukstā un turēt uz mūžu. Vienu manu mūžu. Vienu mūsu mūžu.
Saķerties rokās un griezties uz apli kā bērnībā tik, tik, tik ilgi, kamēr mēs abi paliktu bez prāta. Es Tevis dēļ. Un Tu manis.
Tik jocīgas tās sāpes, kas šodien iekšā sāp un sāp.
Atkal tā sajūta, ka pietrūks un reizē ir par daudz un šie divi - par maz un par daudz - cīnās, sāpinot mani.
Tā mocīšanās, pretošanās, klusēšana.
Tās rokas.
Atkal tas reizēm nenozīmīgi, bet ļoti, ļoti svarīgais Tu.
Siena.
December 2011
4 posts
Es cepšu piparkūkas!
Ir decembris, gaisā virmo Ziemassvētku smarža, ielās valda patīkams dāvanu iegādāšanās satraukums, steiga, veikalus strauji pilda piparkūku mīkla, krāsainas eglīšu mantiņas, mandarīni un citi svētku gardumi. Visi gaida Ziemassvētkus. No pilsētas uz pilsētu, no mājas uz māju, no cilvēka uz cilvēku ceļo svētku noskaņa. Kāds izstiepj plaukstu uz priekšu un to satver, kāds cits palaiž garām. Es īsti...
November 2011
10 posts
